Ingrīda Kariņa-Bērziņa. Foruma virsmoderatore

Ingrīda Kariņa-Bērziņa ir Baltijas advokātu biroju apvienības COBALT partnere un intelektuālā īpašuma un informācijas tehnoloģiju prakses grupas vadītāja Latvijā. Ingrīda ir zvērināta advokāte Latvijā, kā arī ASV. Viņa pasniedz Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā un Rīgas Juridiskajā augstskolā. Dzimusi un uzaugusi Vilmingtonā, Delaverā (ASV). Ieguvusi bakalaura grādu Jeilas universitātē, maģistra grādu starptautiskajās tiesībās Tafta universitātes Flečera skolā un doktora grādu tiesību zinātnēs Pensilvānijas universitātē.
Kopš 2005. gada Ingrīda ar vīru un četriem bērniem dzīvo Rīgā. Viņa ir Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā un Ārvalstu investoru padomes Latvijā valdes locekle.
PLEIF 2018 moderatore
Ingrīda-Kariņa Bērziņa:
Es nāku no senām lībiešu dzimtām. Tēvs ir no Ziemeļvidzemes – Karriņiem, kuru Latvijas laikā latviskoja par Kariņiem, bet mamma no Kurzemes lībiešiem.
Esmu dzimusi ļoti neparastā latviešu ģimenē. Neparastā tāpēc, ka mans tēvs ar abām māsām un vecākiem visi dzīvoja vienā Amerikas mazpilsētā. Bēgļu gaitās viņi kopā nonāca Zviedrijā un pēc tam visi vienā vietā Vilmingtonā, Delavērā. Katrs brauca atsevišķi un ar savu vīzu, tomēr Amerikā nonāca tajā pat vietā.
Kad es augu, man gan likās pats par sevi saprotams, ka mani brālēni, māsīcas, onkuļi, tantes un vecvecāki visi bija turpat tuvumā. Citām ģimenēm tā nebija, tikai vēlāk sapratu, cik tas ir neparasti, jo, dodoties trimdā, latvieši visbiežāk tika izkaisīti pa visām pasaules malām.
Savā skolā es biju vienīgais latviešu bērns. Mani bieži pieskatīja omamma, ar kuru es (spiestā kārtā) runāju latviski.
Man latviskā dzīve ārpus ģimenes loka sākās Vilmingtonas latviešu skolā, kurā mēs bijām septiņi bērni. Diemžēl skolu likvidēja, jo daži no bērniem pārcēlās dzīvot citur. Pēc tam sestdienās es braucu uz Filadelfijas latviešu skolu, kas bija 40 km no mūsu dzīvesvietas. Mana nākošā latviešu izglītība bija astoņas vasaras bērnu nometnes Katskiļos. Vēlāk apmeklēju Beverīnas Vasaras vidusskolu. Gadu dzīvojot Vācijā, gluži kā lielākā daļa ārzemju latviešu, apmeklēju Minsteres latviešu vidusskolu.
Pirmo reizi Latvijā biju 1991. gadā, tiekoties ar radiem tēva dzimtajā Salacgrīvā, bija tik aizkustinoši, jo visi runāja tā, kā runāja mana omamma. Viņa nerunāja literārā latviešu valodā, viņa runāja tā kā runāja Salacgrīvā: „Es i’, es nau, viš i, viš nau,“ un tamlīdzīgi.
Kopš 2005. gada ar vīru un četriem bērniem dzīvojam Latvijā. Ārpus ģimenes un darba pienākumiem vadu svētdienas skolu baznīcā.